Viens no postošākajiem grēkiem cilvēkā ir viņa pārpūstais egoisms. Kad daudzi no mums dzird vārdu “ego”, galvā automātiski nāk it kā visu zinošais cilvēks, kurš ir ieslēdzies savā kambarī, neņem galvā neviena viedokli un uzstāj, ka visi, kas atrodas apkārt, bendē viņa dzīvi. Būtībā tas ir viens no sliktā ego paveidiem, kurš grauj mūsu attīstību un visaptverošu domāšanu. Kas tad īsti ir ego? Egoisms definējās, kā domāšana tikai par sevi, neņemot vērā cita vajadzības. Cilvēks bieži pieļauj kļūdu, nosaucot par egoistu cilvēku, kurš gluži vienkārši nav izpildījis viņa vēlmes, taču tas nemaz tā nav. Iedomājieties situāciju.. vienā mājā dzīvo brālis un māsa. Brālim patīk ļoti skaļi klausīties mūziku, taču tajā dienā māsai ir jāmācās. Mūzika, saprotams, traucē viņas darbam, jo tā ir tik skaļa, ka pat savas domas nevar dzirdēt. Brālis, iespējams, nezin, ka tas varētu māsu traucēt vai pat neaizdomājas par to un dara to neapzināti. Diez vai tad mēs šo cilvēku varētu nosaukt par egoistu. Taču ja māsa paziņo brālim, ka mūzika ir par skaļu un palūdz nogriezt kaut nedaudz klusāk, vismaz kamēr viņa izmācīsies, un brālis to tāpat ignorē, atstājot mūziku tikpat skaļi, tad to jau mēs varētu nosaukt par egoismu. Egoisms būtībā ir neiejūtība un nerēķināšanās ar citu vajadzībām, jo savējās ir noliktas pirmajā plānā.
Spīdoši panākumi un izaugsme prasa arī gatavību riskēt, eksperimentēt un realizēt savas idejas vēl nepārbaudītās nišās. Kad pārlieku liels ego kļūst par normu, cilvēks var palikt neelastīgs un var nevēlēties uzņemties riskus, tādējādi neizlaužoties no savas komforta zonas un neveltot visu sevi nepieciešamajam darbam. Te rodas atklāsme, ka neko nedarot, nekas arī nenotiek, taču egoisma pārņemts cilvēks vēlēsies pie tā vainot visus citus – valdību, ģimeni, sabiedrību, pasauli, dievu, bet tikai ne sevi pašu. Daudzi mīl dzīvot tuvumā savai komforta zonai, tāpēc, ka viņi nevēlas tikt ievainoti, sāpināti, taču tādā gadījumā mēs nekad neuzzināsim, ka robežas neeksistē. Tava komforta zona sāksies arī tur, kur viņa beigsies. Atklāsies jauni horizonti, jaunas spējas un jaunas pārliecības. Pirmais solis ir apzināties šo slēpto ego ietekmi un apzināties arī to, kādos veidos tie eksistē:
Ego slazds #1: Tēlot upuri
Atmiņā nāk vairāki atgadījumi no bērnu dienām, kad, spēlējot spēli ar citiem vienaudžiem, vienmēr bija kādas domstarpības. Kad loģiskie un pareizie, varbūt pat vairāku bērnu izteiktie argumenti tika neapgāžami salikti pa plauktiņiem, apvainotā puse bieži vien teica, ko šādu: “Labi! Tad es ņemu savu bumbu un dodos mājās”. Viņš labāk izlec laukā no spēles, nekā ir pietiekami elastīgs, lai atrastu kompromisu un turpinātu spēlēt. Lielākais zaudētājs jau paliek viņš pats. Saprotams, ka tas ir tikai bērns. Bet uzvedības modelis var būt līdzīgs arī pieaugušo dzīvē.
Tādas pašas situācijas var novērot arī skolas vai darba ikdienā. Kad mēs tēlojam upuri, mūsu iekšējais dialogs varētu skanēt apmēram šādi: “ja viņi nevēlās pieņemt manas idejas, tad es vairs neatklāšu tās vispār” vai “nav jēgas ļoti piepūlēties šajā projektā, tāpēc ka mani pūliņi netiks novērtēti”. Sākotnēji, var šķist, ka šī nav ego forma, bet tā ir. Tu noliec savu vajadzību tikt atdzītam pirmajā vietā, kaut gan būtiskākais būs komandas misijas izpilde.
Diemžēl, šādā veidā tu atbrīvojies no savas iespējas mēģināt un tas nozīmē, ka tu patiesi neieliec sevi darbā un tas, savukārt, apdraud tavu ieguldījumu attīstībā. Tu ļauj kādam citam kontrolēt tavus centienus, tā vietā, lai uzņemtos atbildību par iesaistīšanos pats. Tev ir jāapklusina sava iekšējā “upura” balss, kas neļauj jums radīt savus labākos darbus. Tas, ka viens cilvēks ir noliedzis kādu ideju, nenozīmē, ka ir jāatsēžas krēslā atpakaļ un jāsakrusto rokas aizsardzības pozā. Iespējams, tieši šāda ideja neder attiecīgajam projektam. Uztver to kā motivāciju ražot idejas vēl un vēl, un paplašināt pats savu redzesloku.
Ego slazds #2: Agresīva aizsardzība
Kad sajūti, ka kāds ielaužas tajā zonā, kuru uzskati par savējo, tu izjūti vajadzību pēc savu uzskatu vai autoritātes aizstāvēšanas un tādējādi neļauj citiem paust savu viedokli un uzņemties vadību. Šāda poza var realizēties arī kā ciniskums vai negatīva kritika par citu darbu un idejām. Tūlītēji rodas vēlme teikt, ka idejas ir “pārāk acīmredzamas” vai “diletantiskas”, tā vietā, lai koncentrētos uz savām idejām, savu darbu un padarītu to pašam daudz vērtīgāku, nevis tikai nomelnotu citus.
Pastāv plašs atšķirību bezdibenis starp pārliecinātību par savām spējām un starp “pārpūstu” ego. Pārliecinātība saka: “Es esmu vērtīgs”, kamēr ego saka:”Es esmu nenovērtējams”. Šī ir kritiska atšķirība starp domāšanas veidiem. Ir milzu liela atšķirība, kad tu domā par sevi labu, saproti savas stiprās puses un starp to, kad tu domā, ka neviens nav labāks par tevi un tev taisnība ir it visā. Tas burtiskā nozīmē tevi iesloga pašu un automātiski sašaurina tavus prāta horizontus. Tu nevari būt vienīgais visgudrākais uz pasaules. Ir tik daudz cilvēki no kuriem mācīties, kuriem ir savas pieredzes un dzīves gudrības, ko pastāstīt.
Ego slazds #3: Viegli aizvainojams
Vai kādreiz esi saticis “to personu”, kura visu uztver kā personīgu uzbrukumu? Nav nozīmes tam, ko saki un cik jauki tu to pasaki, jo viņi vienmēr to uztvers, kā sirdstrieku vai insultu. Tāpat, daži cilvēki uztver norādījumus, kā viņa kompetences apšaubīšanu. Abi šie uztveres veidi neapšaubāmi ir egoisms.
Kad tu ieliec savas uztveres dēmonus darbā, tu apdraudi savus labākos centienus. Sadarbība ar citiem kļūst sarežģīta un izaicinoša, jo citiem ir apnicis kāpt uz trauslas olas, no kuras izšķilsies pārspīlēta reakcija. Ir jāiemācās viegli neaizvainoties, tā vietā uztver aizrādījumus, domstarpības un kritiku, kā motivējošu elementu, kas uzlabos tavas zināšanas un spējas.
Protams, ir pareizs un nepareizs veids, kā pasniegt kritiku. Pareiza atbilde uz negatīvu kritiku ir nevis apvainošanās, bet labāk pajautāt kādu ieteikumu, un uzlabot savas spējas nākotnē.
***
Patiesība ir tāda, ka mūsos visos ir kāds no šiem egoisma modeļiem. Dažiem tikai viens, dažiem varbūt pat visi trīs. Neļauj šiem pārlieku lielā ego modeļiem nolaupīt jums jūsu attīstību. Jā, esi pārliecināts par sevi, bet esi arī spējīgs pielāgoties. Atdod sevi visu darbam, bet esi gatavs ieklausīties citos informācijas avotos un citu viedokļos. Tāpat arī ar personiskajām attiecībām. Esi spējīgs uzklausīt otra sajūtas un domas. Tu taču vēlies, lai tavas domas uzklausa un respektē, vai ne? Mūsu dzīve ir mūsu rīcību spogulis, tāpēc atceries, ka tu saņem to, ko esi devis. Respektēsim apkārtējos līdzcilvēkus. Bez viņiem, galu galā, dzīve būtu pavisam citādāka.
