Vīrietis, kurš bija ieslodzīts savā ķermenī 12 gadus, atrodoties komas stāvoklī, apgalvo, ka gandrīz visu šo laiku ir dzirdējis, redzējis un sapratis visu, kas notiek viņam apkārt.
Katrs no mums savas dzīves laikā ir sajuties “neredzams”. Vai nu tas ir noticis skolā, kur tu juties neiederīgs, vai arī darbā, kur likās, ka neviens negrib sadzirdēt un arī pat mājās, nesaņemot pietiekamu uzmanību no mīļajiem. Katrs no mums, kādā brīdī var sajusties nevajadzīgs.
Cilvēks, vārdā Martins Pistorius, arī ir pieredzējis šādu sajūtu, bet priekš viņa tā nebija vienkārši maza dzīves sastāvdaļa.Viņš to sajuta ik dienu, vairāk kā desmitgadi no vietas. 12 gadus viņš burtiski nevarēja ne runāt, ne tikt saprasts. Martins jutās pilnīgi vientuļš pat tad, kad apkārt bija daudz cilvēku.
Tālajā 1980. gadā, Martins bija parasts, jauns zēns ar nelielām iemaņām elektronikā, kas auga Dienvidāfrikā. Taču 12 gadu vecumā, viņam atklāja ļoti sarežģītu un dīvainu slimību. Ārsti nevarēja īsti noteikt, kas tā ir par slimību, taču viņi ticēja, ka tā ir slimība, ko sauc par Kriptokokālo meningītu – slimība, kas strauji attīstijās un laupīja viņa spēju kustēties, veidot acu kontaktu vai runāt.
Viņš bija pamests pilnīgi veģetatīvā stāvoklī. Ārsti teica, ka viņš ir gandrīz kā “dzīvais mironis” un labākais, ko viņa labā varēja darīt, ir aizvest mājās un gaidīt līdz viņš nomirs.
Taču Martins nenomira…
Viņa ikdienišķā rutīna sastāveja no sekojošām darbībām – tēvs katru rītu Martinu cēla pulsktens piecos, saģērba viņu, iesēdināja mašīnā un veda uz speciālu aprūpes centru, kurā rūpējās par viņu visas darba dienas garumā. Pēc darba, tēvs Martinu atkal veda uz mājām, kur viņu nomazgāja, pabaroja un nolika gulēt ar jau uzliktu modinātāju pēc 2 stundām.
“Martinu es piecēlu, lai pagrieztu uz citu pusi un lai nerastos izgulējumi”, Rodnijs Pistorius paskaidroja.
Šādi viņi dzīvoja ilgus gadus. Martina dzīvē bija periods, kuru viņš neatcerās, gluži kā skatoties uz melnu bildi, taču par spīti tam viņš bija ļoti zinošs par to, kas notiek ārpus viņa ķermeņa.
“Es biju tur, ne no paša slimības sākuma, bet aptuveni otrajā gadā pēc tās uzliesmojuma. Tad es sāku atmosties.”
Aptuveni 14 vai 15 gadu vecumā viņš atguva apziņu.
Es apzinājos visu, kas notika man apkārt, tāpat kā jebkurš normāls cilvēks”.
Viņš apzinājās visu arī tad, kad kādu dienu viņa māte ienāca istabā un teica: „Es ceru, ka tu nomirsi.” Viņa domāja, ka Martins neko nedzird.
Atceroties to mirkli, Martina māte saka: „Es zinu ka tā bija briesmīga lieta, ko teikt, taču es gribēju kaut kādu sava veida atvieglojumu.”
Martins tagad ir 39 gadus vecs, beidzot viņš to ir sapratis un pieņēmis, bet tikai pēc ilgām ciešanām, būdams ieslodzīts nekustīgā ķermenī, kopā tikai un vienīgi ar savām domām.
“Visi apkārtējie bija tik pieraduši pie tā, ka es neesmu blakus, ka pat īsti neievēroja brīdi, kad es sāku atlabt un saprast to, kas notiek ārpus manis. Sastingusī realitāte lika man domāt, ka visu dzīvi pavadīšu pilnīgi viens”.
Viņa domas par to, ka nekad nesaņems maigumu vai mīlestību, apziņu vilka bezdibenī.
“Tu esi nolemts”, viņš sev nepārtraukti atkārtoja.
Lai tiktu galā ar savām sāpēm, viņš gāja cauri periodam, kurā pilnībā “atvienoja” sevi no savām domām.
„Taču tā bija ļoti tumša vieta, kur būt”, viņš atcerās.
“Tu tā pa īstam par neko nemaz nedomā. Tu vienkārši eksistē. Pamazām, tu ļaujies sevis pazudināšanai.”
Laika gaitā, viņš tomēr iemācijās mainīt savu dzīves veidu. Viņš vēlējās kaut kādu kontroli pār savu dzīvi. Tāpēc viņš sāka prātot par to, kā pateikt dienas laiku, skatoties uz saules stariem, kas šķērsoja istabu.
Tas bija sākums tam, lai pilnībā atjaunotu to, kā viņš skatījās uz pasauli un uz sevi pašu.
Šīs sāpīgās atmiņas, kad viņš atcerējās, ko māte ir teikusi, to šausmīgo brīdi, kas piespieda viņu pajautāt sev pašam, kāpēc lai māte vispār kaut ko tādu teiktu, aizveda viņu pie pilnīgas saprtanes.
„Visa pārējā pasaule likās tik tāla, kad viņa teica tos vārdus”, viņš saka, „bet laiks gāja un es pakāpeniski iemācījos saprast mātes izmisumu. Katru reizi, kad viņa uz manis skatījās, spēja redzēt tikai nežēlīgu parodiju par reiz veselo dēlu, kuru tik ļoti mīlēja.”
Un viņš saprata, ka tas bija aiz mīlestības, nevis naida vai dusmām.
Martins sāka samierināties ar visu un līdz ko viņš pārvarēja savus dēmonus garīgi, arī ķermenis sāka pārvarēt savu invaliditāti. Viņš sāka atgūt kontroli pār sevi. Kādu dienu, kad viņam jau bija 25 gadi, medmāsa pamanīja, ka Martins nedaudz smaida, kā arī viegli māj ar roku un rūpīgi uz viņu skatās, tādā veidā parādīdams, ka visu ļoti labi saprot. Pārliecināta, ka aiz šī smaida slēpjas kaut kas vairāk, viņa ieteica Martinu aizsūtīt un Pieaugošās un Alternatīvās komunikācijas centru, Pretorijas Universitātē. Šajā centrā atklājās, ka viņš faktiski apzinās pilnībā visu.
Ar centra palīdzību viņš sāka attīstīties, mācīja sevi rakstīt un lasīt, dabūja darbu veselības centrā, pabeidza skolu un 2009.gadā apprecējās ar sievieti vārdā Džoanna. Tagad Martins ir publicējis grāmatu ar nosakumu „Spoku Puika” (oriģinālvalodā „Ghost Boy”), kurā stāsta par savu pārdzīvoto – sākot no dziļākajiem izmisuma momentiem, beidzot ar augstākajām triumfa virsotnēm.
Runājot par ticību, cerību un mīlestību, Martins stāsta:
„Manā dzīvē iekļāvās visas trīs parādības un es zinu, ka visvarenākā no visām ir mīlestība, visās tās formās. Es piedzīvoju to gan kā zēns un vīrietis, gan kā dēls, brālis, mazdēls un draugs. Es esmu to redzējis starp citiem cilvēkiem un es zinu, ka tā spēj mūs atbalstīt, ejot cauri vistumšākajiem laikiem.”
Šis stāsts apliecina to, ka lai cik grūti būtu, nekad nepadodies un turpini cīnīties par to, kas šajā dzīvē Tev ir vissvarīgākais!
Lūk arī viens no iemesliem kāpēc nevajadzētu padoties..
